previous image button
next image button
close fullscreen container

Jaunais Rīgas teātris pēc pārbūves un paplašināšanas

19.03.2024
 title_alt_img

Jaunā Rīgas teātra cilvēki ir priecīgi atgriezties atjaunotajās un paplašinātajās mājās ar iespēju spēlēt izrādes jau trijās zālēs un justies komfortablāk mēģinājumu laikā. Pārbūves projekta autore arhitekte Zaiga Gaile atzīmē, ka ceļš ir bijis garš, bijuši klupieni, diskusijas, pārdomas un pauzes, viss process ir aizņēmis tieši 10 gadus – 2013. gadā tika izsludināts projektēšanas konkurss, 2023. gada decembrī teātra ēka pēc pārbūves tika nodota ekspluatācijā. Teātra mājas ir ieguvušas vairākus papildu apjomus, kas blīvi un tik, cik normatīvi pieļauj, ielocīti iekšpagalmā, turklāt ir rasta vieta arī publiskajai ārtelpai ar soliņiem un zaļumiem, kur cilvēkiem satikties, atpūsties no urbānās dzīves trokšņiem un parunāt. Vecais apjoms un jaunie ir savstarpēji savienoti ar stiklotu gaisa tiltiņu. Lielisks ieguvums ir izbūvētās pagraba telpas ar velvētajiem griestiem, piemērotas dažādām darbnīcām un dekorāciju uzglabāšanai, kuras iespējams nogādāt uz jebkuru stāvu 6 m garā un 3,5 m platā liftā. Režisora Alvja Hermaņa definējums – teātris ir kā mājas, trupa ir kā ģimene. Šeit visu darina uz vietas. Trupa, ieskaitot arī meistarus, šuvējus, grimētājus, ir neliela – 100 cilvēki.

Smiļģa kabinets – kultūras mantojums
Nedaudz atkāpjoties no pārbūves apraksta, jāizstāsta kāda leģenda. Slavenais latviešu režisors Eduards Smiļģis (1886−1966) ilgu laiku strādāja teātra mājā Lāčplēša ielā, veidodams lieliskus iestudējumus, un, protams, režisoram bija savs kabinets. Smiļģis gan uzreiz nekļuva par režisoru, teātrī ienācis ap 1911. gadu, viņš nospēlēja vairākas spēcīgas lomas, tikai pēc tam pievērsās režijas radošajam darbam. Interesanti, ka Smiļģa kabineta durvju aila bija vērsta pret aktieru kāpnēm, kas veda uz skatuvi. Smiļģis ar bargu skatienu pavadījis ikvienu aktieri, vērodams tos pa durvju spraugu.

Tā laika elpu pārbūves projekta autori saglabājuši kabineta iekārtojumā, lai gan tas prasījis pamatīgas pūles. To vajadzēja paveikt arī tāpēc, ka kabinets atzīts par kultūras mantojumu. Nācās uzmanīgi noņemt tapetes, sakārtot sienu virsmu un pēc tam tās pielīmēt atpakaļ. Telpa ir ar dīvainu noskaņu, tumša, bez logiem, bet ar saglabātiem autentiskajiem priekšmetiem. Smiļģis te strādājis līdz pat vēlai naktij. Vēl viens saglabājams kultūras mantojums teātra ēkā ir divas kāpņu telpas, kas projekta īstenošanas laikā ir rūpīgi restaurētas.

Lielas pārmaiņas
Lāčplēša ielā jau no tāluma ir pamanāmi pārbūvētā Jaunā Rīgas teātra šņorbēniņi, kas paceļas augstu virs lielās zāles un ko Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis ir nodēvējis par kultūras bāku. Teātra māja ir mainījusies, jau sākot ar ieejas mezglu, kas no ielas pārnests uz jauku un mīlīgu pagalmu. Lai nokļūtu līdz ieejai teātrī, jādodas caur izgaismotu arku – pasāžu, kur stikla stendos redzams pirmizrāžu repertuārs un ēkas sākotnējās būvniecības laika kapsula ar būvnieku vēstījumu no tālā 1901. gada. Kapsula pēc atrašanas tika nogādāta Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā dokumentu sistematizācijai un restaurēšanai. Tagad tā ir atgriezusies tajā pašā vietā, kur atrasta.

Ieejas vestibils ir kļuvis funkcionālāks, jo līdz ar asprātīgo dalījumu pa vidus līniju starp kolonnām ir iegūtas divas telpas – garderobe un kafejnīca, kuras galdiņu zona izvietota paralēli fasādes logiem.

Lielā, vēsturiskā teātra zāle ir saglabājusi savu art deco stila veidolu, kas tapis 1931. gadā pēc ugunsgrēka saskaņā ar arhitekta Krūmiņa projektu. Mainīta ir zāles funkcionalitāte, bet ar aci tā nav pamanāma. Skatītājiem nodrošināta labāka redzamība ar slīpuma palīdzību, ir uzlabota akustika un arī svaiga gaisa aprite. Zālē ir vieta 400 skatītājiem.

Papildus lielajai zālei ir divas black box zāles, kas elastīgi piemērojamas dažādu izrāžu vajadzībām un jebkāda skatītāju krēslu amfiteātra novietojumam, pateicoties pirmo reizi Latvijā izmantotam aprīkojumam. Virs zāles ir metāla trosīšu klājs (milzīgs batuts) ar augstu slodžu noturību. Tajā jebkurā vietā stiprināms apgaismojums, dekorācijas un citas tehnoloģijas, kas nodrošina radošajam izteiksmes veidam atbilstošas variācijas.

Otrais stāvs, kas savulaik bijis pastaigu gaitenis izrāžu starpbrīžos, atdots radošajiem – aktieriem un režisoriem. Cita pie citas te izvietojušās grimētavas un atpūtas telpas, aktieru slengā dēvētas par komunālo dzīvokli. Griestu augstums ļāvis katrā grimētavā ierīkot divus līmeņus, otrajā paredzot vietas gulēšanai. Aktieri teātrī nereti pavada pat visu dienu, no rīta mēģinājumos, bet vakarā izrādēs. Atpūta dienas vidū palīdz sakopot radošo iedvesmu un funkcionālos spēkus. Aprīkojums grimētavās daļēji tapis no vecās ēkas jumta konstrukcijas demontāžas procesā iegūtajām koka brusām. Papildus suverēnajām grimētavām izveidota vēl kopējā istaba jeb green room ar virtuvi, bibliotēku, lielu galdu svinībām vai lugu lasīšanai.

Būvprojekts trijās dimensijās
Atbilstoši jaunajām tehnoloģijām būvprojekta izstrāde veikta trīs dimensijās – BIM modelī, kur ieprojektējama precīza detalizācija un aplūkojams ēkas digitālais dvīnis. BIM modeļa izstrādi veicis birojs Sarma&Norde Arhitekti, piesaistot inženiersadaļu izstrādei aptuveni 50−60 Latvijas redzamāko speciālistu. Liela, profesionāla komanda. Arhitekts Jānis Norde un arhitekts un projektu vadītājs Mārtiņš Rikards atzīmē, ka mantojumā saņēmuši iepriekš izstrādātu būvprojektu, pārtrauktus būvdarbus un daudz dažādu ideju, kā visu darīt labāk. Ierobežotos termiņos bija jāizstrādā jauns, īstenojams būvprojekts. Pirmais veicamais darbs bija uzmērīšana un visu esošo būvapjomu un būvdetaļu fiksācija ar 3D skenēšanas instrumentiem. Jaunās tehnoloģijas salīdzinoši ātri ļāva konstatēt konstruktīvās noturības riskus un ieprojektēt atbilstošus pārsegumus. Kopumā tika veikts milzīgs darba apjoms, kas attiecināms uz ēkas asinsriti – inženiersistēmām, kurām jāieguļas starp konstrukcijām un jāapgādā telpas ar gaismu, gaisu, siltumu, dzesēšanu, jānodrošina akustika, lai, piemēram, gaisa plūsma ventilācijas sistēmā neatbalsojas zālē. Tur ir īpaši un smalki risinājumi, kuru izmantojumam izvērtēts arī energoefektivitātes aspekts. Enerģijas patēriņš ēkas ekspluatācijā būs ekonomisks.

Atsevišķu inženiersadaļu risinājumos piedalījās atzīti jomas ārzemju speciālisti – gan izstrādājot akustikas risinājumus, gan skatuves tehnoloģijas. Droši var teikt, ka teātris tehnoloģiski atbilst jaunākajām tendencēm šajā nozarē Eiropā.

Projekta īstenošanas laikā arhitekti uzsvēra, ka viss virzās ļoti labā gaisotnē ar orientāciju uz kvalitatīvu rezultātu. Jāatzīst, ka tādu kvalitāti, kādu var sasniegt tagad, nebija iespējams iegūt pirms 10 vai 20 gadiem. Un liela nozīme ir pasūtītājam – VAS  Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kam ir augstas prasības pret kvalitāti.

VNĪ komanda vienmēr izvirzījusi šo projektu par augstāko prioritāti. Kad projekts sākotnējās idejas formā nonāca pie VNĪ, tas bija paredzēts kā pavisam vienkāršs remonts ar pieticīgu budžetu – ap 7 miljoniem eiro (2008. gadā). Bija skaidrs, ka Latvijas kultūras pasaulē tik nozīmīga būve ir pelnījusi tikpat cieņpilnu ieguldījumu no visas sabiedrības, tādēļ laika gaitā projekta mērogs pieaudzis no remonta ar nelielu piebūvi un fasādes atjaunošanu līdz arhitektūras pērlei, ko varam baudīt šodien. Esam rūpējušies, lai par spīti visām grūtībām un projekta augošajam mērogam tam vienmēr būtu pietiekams finansējums un tiktu saglabātas augstākās kvalitātes un drošības prasības. Laikā, kad daudzus projektus Latvijā vajadzēja apturēt, JRT projekta vajadzībām ir izdevies piesaistīt gan ERAF finansējumu energoefektivitātei, gan vienam no pirmajiem Latvijā nodrošināt papildu finansējumu arī Krievijas izraisītā kara Ukrainā ietekmes mazināšanai, − atklāj VNĪ valdes locekle Jeļena Gavrilova.

Arī būvlaukumā ir bijis ne mazums izaicinājumu. Lai īstenotu teātra funkcijām nepieciešamo programmu blīvā Rīgas vēsturiskā centra apbūvē, tika izmantots katrs pieejamais kvadrātmetrs. Šim mērķim bija nepieciešama arī īpaši sarežģītu pazemes konstrukciju izbūve, kur tika iesaistīti paši labākie speciālisti gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Tik atbildīgu darbu īstenošanā, kur ir risks cilvēku drošībai, steigai nav vietas, tādēļ bija jārēķinās ar tādu tempu, kādu pieļauj droši tehnoloģiskie procesi. Šis ir ambiciozs projekts, kas ir bijis liels izaicinājums ikvienai iesaistītajai pusei. Kopīgiem spēkiem esam pacēluši būvdarbu kvalitātes un drošības latiņu arī turpmākajiem projektiem. VNĪ komanda atzīst, ka ieguldītais darbs un pacietība ir atmaksājusies. Varam būt lepni par paveikto un esam pateicīgi visām iesaistītajām pusēm par ieguldīto darbu, − g