Lielā ģilde arhitektūras stilu saplūsmes ziņā ir unikāla ēka ar 700 gadu ilgu vēsturi un dažādu gadsimtu interjera liecībām. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem tā ir Rīgas galvenā filharmoniskā koncertzāle, tajā muzicējuši ievērojami Latvijas un citzemju mākslinieki. Lai gan Rīga nepacietīgi gaida jaunu, mūsdienīgu akustisko koncertzāli, Lielā ģilde vienmēr paliks Vecrīgas un klasiskās mūzikas simbols.
Rīgas tirgotāju un amatnieku brālības kopīpašums
Ģildes visās valstīs ir bijušas un arī ir amatnieku un tirgotāju apvienības, kuru aizsākumi meklējami 9. gs., kad tās iedibināja kā organizācijas politiskajai, fiziskajai un sociālajai pilsētnieku aizstāvībai, visus svarīgos jautājumus izlemjot dzīru laikā. Rīgā ģilžu apvienības pamazām sāka rasties 13. gs., vienojot kopīgā brālībā tirgotājus un amatniekus.
Vēsturiskās arhitektūras pētnieks Dr. arch. Ilmārs Dirveiks pēc rūpīgas iedziļināšanās secinājis, ka Lielās ģildes ēkas pamati un apjoms tapuši 14. gs., taču pastāv hipotēze par tās sākotnējo būvniecību jau 13. gs. Kur 21. gs. pilsētnieki var pieskarties gadsimtiem seniem materiāliem un faktūrām? Pagraba stāva iespaidīgie piloni ir vecākā Lielās ģildes daļa, un vienā no tiem atsegts vēl senāks fragments – kolonna, kuru pilnībā būs iespējams izpētīt pēc pārseguma atsegšanas. Skaistākā Lielās ģildes zāle Minsteres istaba prasmīgu meistaru rokām tapa 14. gs. un kopš tā laika kalpo saviesīgiem pasākumiem, un ir pirmā publiskā sabiedriskā telpa Rīgā, kura, starp citu, tiem pašiem mērķiem tiek izmantota joprojām, un Lielajā ģildē notiekošo koncertu apmeklētāji šeit iegriežas starpbrīžos uz glāzi šampanieša.
Ēka – strīdus ābols
Nepārtrauktajos strīdos starp Livonijas ordeni, pilsētu un arhibīskapu ordenis 1330. gadā ņēma virsroku un pārņēma ēku savām vajadzībām un mītnei uz 20 gadiem, kamēr tika celta Rīgas pils Daugavas krastā. Klasiskajās apmāna tradīcijās pēc pils uzcelšanas ordenis Lielās ģildes ēku nevis atdeva atpakaļ, kā pieklātos, bet pārdeva to pilsētai. Tirgotāju un amatnieku ģildes tobrīd strikti nodalās, katra ieņem savu vietu ēkā, turklāt ēka tiek pagarināta uz Zirgu ielas pusi, un ap 14. gs. vidu tiek izbūvēts Līgavas kambaris. Rīgas silueta un apkaimju zīmētājs Broce 17. gadsimta 90. gados ir dokumentējis Lielās ģildes barokālās aprises.
Pārbūve un tās autori
19. gs. industriālā revolūcija nav pateicīgs laiks cunftēm un ģildēm, tām visiem spēkiem jācenšas aizstāvēt savas pozīcijas. Un par vienu no stūrakmeņiem tiek uzskatīta jaunas ģildes ēkas būvniecība, precīzāk – esošās paplašināšana. Pārbūves ideja rodas 1830. gadā, un līdz galam tā tiek realizēta vācu arhitekta Heinriha Šēla vadībā 1857. gadā. Arī tolaik karš – Krimas karš – radīja haosu būvniecībā, un pārtrūka raitās materiālu piegādes. Neraugoties uz grūtībām, tjūdorgotikas stila ēka tika pabeigta, bet vienlaikus tajā redzama arhitekta vēlme saglabāt īstas vērtības – Minsteres istabu, skaistāko Latvijas kamīnu Līgavas kambarī, pilonus pagrabstāvā un vēl citus artefaktus. Paplašinot ēku uz tagadējās Meistaru ielas pusi, tika izbūvēta apjomīga, mākslas kokgriezumiem pārbagāta Lielā zāle, kura diemžēl nodeg 1963. gadā. Tā tiek atjaunota jau modernisma stilā pēc arhitekta Modra Ģelža projekta.
Lielās ģildes ēkas atjaunošana 21. gs.
VNĪ izsludinātajā konkursā par ēkas atjaunošanas projektu uzvarēja uzņēmums CMB, un projekta izstrāde notika arhitektes Zanes Koroļas vadībā. Projekts neparedz ēkas apjoma izmaiņas, taču ietver noteiktu iekštelpu zonu modernizāciju. Galvenais akcents likts uz Lielo zāli, kur plānots palielināt sēdvietu skaitu, nodrošināt plašāku pieejamību apmeklētājiem un īstenot risinājumus vides pieejamības uzlabošanai.
VNĪ valdes locekle Jeļena Gavrilova atzīmē, ka Lielā ģilde ir viens no retajiem 14.gs. kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, turklāt ar krāšņu un bagātu vēsturi. Lai atstātu nospiedumu šīs ēkas vēsturē un iezīmētu nozīmīgu posmu Lielās ģildes pārbūves un atjaunošanas projektā, uzsākot atjaunošanas būvdarbus kopā ar projektā iesaistītajām pusēm Lielās zāles pamatos tika ievietota laika kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Ar atbildīgu pieeju, veiksmīgu komandas darbu un atvērtu prātu dažādiem risinājumiem VNI kūrētais projekts virzās uz priekšu, lai iespējami drīzāk Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim būs iespēja atgriezties savās vēsturiskajās telpās un Lielajai ģildei būtu iespēja atkal plaši atvērt durvis sabiedrībai.
Būtiska uzmanība pievērsta mūziķu vajadzībām – projektā iekļauts jauns kravas lifts ar ievērojamu celtspēju, kas ļaus ērti pārvietot lielgabarīta mūzikas instrumentus, tostarp flīģeli. Jāuzsver, ka daudzi pasaules līmeņa mūziķi koncertē tikai ar saviem flīģeļiem, un līdz šim Lielajā ģildē trūka atbilstošu iespēju šādu instrumentu transportēšanai un uzstādīšanai, tādēļ vairāki mākslinieki bija atteikušies uzstāties.
Vēl viens būtisks uzdevums projektētājiem bija kvalitatīvas ventilācijas sistēmas izbūve gan Lielajā zālē, gan pārējās telpās, kā arī apmeklētāju pacēlāja izbūve, nodrošinot pieejamību visos ēkas līmeņos.
Lielās zāles gaisa kubatūras palielināšana sēdvietu skaita pieaugumam bija īpaši sarežģīts uzdevums. Šī iecere nav realizējama bez Modra Ģelža projektēto griestu paneļu demontāžas. Diemžēl tie nav tikai akustikas elementi – paneļi slēpj arī pie griestiem izvietotās komunikācijas. Tos aizstāt bija liels izaicinājums. Akustiķis Andris Zabrauskis ieteica izmantot īpašu metāla sietu ar precīzi noteiktu drāts diametru un acs izmēru. Lai atrastu piemērotu materiālu un tā lietojuma paraugus, tika pētīti risinājumi Itālijā, ASV un Apvienotajos Arābu Emirātos.
Arhitekte Zane Koroļa devās uz ASV, kur apmeklēja vairākas koncertzāles, tostarp slaveno David Geffen Hall Lincoln centrā. Šīs zāles griestos akustiskais režģis vienlaikus ir iespaidīgs interjera akcents. Šo objektu arhitektei bija iespēja apskatīt vēl būvniecības stadijā, pateicoties latviešu izcelsmes kolēģei, kas strādāja projekta autoru birojā.
Industriālā estētika Zanes Koroļas Lielās zāles projektā radusies, apvienojot sākotnējo koka apdares un māksliniecisko kokgriezumu klasiku, kas eksistēja pirms ugunsgrēka 1963. gadā, ar šodienas tendencēm.
Protams, arī zāles krēsli būs jauni – gan vizuāli pieskaņoti atjaunotajam interjeram, gan funkcionāli piemēroti koncertzālēm, ņemot vērā akustiskā komforta prasības.
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mājvietas gaidās
Indra Lūkina, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra valdes locekle, stāstu par orķestri atzīmē ar kādu faktu, norādot, ka uz ēkas pārbūves laiku šis būtībā ir ceļojošais orķestris, kopš atstājis savas mājas Lielajā ģildē un iemitinājies Kongresu namā. Orķestris koncertus sniedz daudzviet – Rīgā galvenokārt Hanzas peronā, brīnišķīgajās reģionālajās akustiskajās koncertzālēs, kur koncerti notiek pat biežāk nekā Rīgā. Orķestris ar nepacietību gaida atgriešanos savā mājvietā, bet jau modernizētā un ērtākā, jo nemitīgā pārvietošanās tomēr ir tehniski sarežģīta.
Latvija var lepoties ar lielu simfonisko orķestri, kur pastāvīgi spēlē 94 mūziķi, strādājot pie liela skaita dažādu programmu. Tie ir dažādu sajūtu un noskaņu klasiskās mūzikas koncerti, īpašas programmas bērniem, izglītojoši koncerti, speciālas programmas tieši ar latviešu komponistu muzikālajiem sacerējumiem, kamermūzikas cikli.
Tik lielam orķestrim pirms Lielās ģildes pārbūves bija grūti gatavot programmas šaurās telpās un nepietika vietas individuāliem mēģinājumiem tieši sadaļā, kuru dēvē par aizskatuvi. No šāda aspekta Kongresu nams savukārt ir piemērots, vienīgi šeit nav iespēju organizēt koncertus.
Mūziķa profesija prasa kopt prasmes visa mūža garumā. Lai spētu perfekti nospēlēt skaņdarbus, jātrenējas katru dienu, saglabājot izcilu spēles formu. Indra Lūkina atzīmē, ka orķestra spēlētās programmas ir daudzveidīgas un katra no tām jāapgūst no jauna individuālajos treniņos un kopīgajos mēģinājumos.
Kā orķestrī nonāk vadošais diriģents? To izvēlas paši mūziķi ar balsojumu. Kopš 2022./2023. gada koncertsezonas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents ir 23 gadus vecais somu diriģents Tarmo Peltokoski, Goda diriģents ir Vasilijs Sinaiskis, galvenā virsdiriģente Kristīna Poska.
