Renārs Griškevičs, VAS “Valsts nekustamie īpašumi” valdes priekšsēdētājs
Pēc aptuveni desmit gadu ilgas stabilitātes mēs atkal mācāmies dzīvot un attīstīties daudz lielākas nenoteiktības un augstāku cenu apstākļos. Lielajos būvniecības (attīstības) projektos tas nozīmē daudz lielāku elastību projekta īstenošanas termiņos, nepieciešamajā finansējumā un, iespējams, arī papildu vērtēšanas kritēriju ieviešanu būvniecības iepirkumos.
VNĪ ikdienas pieredze liecina, ka apjomīga attīstības projekta īstenošanai, sākot no idejas līdz objekta nodošanai ekspluatācijā ir nepieciešami aptuveni 4-5 gadi. Pirms kovida salīdzinoši stabilā ekonomiskā vide, kad cenu izmaiņas (inflācija) bija nelielas, bet nauda - ļoti lēta, lielu projektu īstenošanu bija padarījusi daudz vieglāk prognozējamu gan nepieciešamo finanšu, gan izpildes termiņu ziņā. Taču šāda dzīve ir beigusies uz ilgiem laikiem.
Lai šodien izdotos nodrošināt būvniecības procesu nepārtrauktību, biznesa apstākļi prasa daudz lielāku elastību gan no publiskajā sektora pasūtītājiem, finansētājiem, gan arī no būvniecības uzņēmumiem. Salīdzinot ar pirmskovida laika projektiem, šobrīd mēs jaunajiem attīstības projektam lēšam par aptuveni 40-50% lielākas izmaksas un izskatām vairākus provizorisko izpildes termiņu scenārijus. Izpildes termiņu elastība faktiski ļauj formalizēt reālos apstākļus, ar kuriem saskaramies ikdienā un kurus reizēm mēdz uztvert kā ārkārtas notikumus.
Proti, VNĪ lielākoties atjauno vai pārbūvē XIX – XX gs. tapušas ēkas. Kaut arī VNĪ izvirza augstākas ēku iepriekšējās izpētes prasības, nekā paredz tehniskās apsekošanas būvnormatīvs, tomēr būvju reālais stāvoklis atklājas tikai demontāžas un būvniecības darbu laikā. Spilgts piemērs ir no diviem kopā sasistiem vagona dēļiem veidotas sijas Leļļu teātrī. Šis attīstības projekts ir viens no tiem, kas ieceres līmenī sākās kā salīdzinoši vienkārša energoefektivitātes uzlabošana, bet pārtapa apjomīgos rekonstrukcijas darbos. Ēkas rekonstrukciju, protams, nevar īstenot tik ātri kā energoefektivitātes paaugstināšanas darbus. Savukārt strādājot Rīgas vēsturiskajā centrā ar bagātīgu kultūrvēsturisko slāni, mums nākas rēķināties gan ar iespējamiem papildu izpēti prasošiem arheoloģiskiem atradumiem, gan izpētē neatklātas iepriekšējās apbūves ietekmi. Tā Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunajā mājvietā Mārstaļu ielā 6 pavisam negaidīti pērn tika atrastas unikālas liecības par Rīgas pirmsākumiem, kuru izpēte aizņēma krietnu laiku un pagarināja termiņus.
Kopsavelkot: faktiski jebkura nestandarta risinājuma piemērošana prasa papildu laiku, tostarp rastais risinājums ir jāsaskaņo ar uzraugošajām iestādēm un tam ir jābūt atbilstošam finansējuma devēja noteikumiem. Līdz šim VNĪ ir izdevies visu saskaņot, un kopumā jāsaka, ka Covid-19 pandēmijas un Krievijas iebrukuma Ukrainā radītā cenu šoka un piegādes ķēžu pārrāvuma acīmredzamās sekas esam pārvarējuši. Šā gada nogalē un nākamā gada pirmajā pusē ekspluatācijā plānojam nodot vairākus objektus (Jaunais Rīgas teātris, Leļļu teātris, Valmieras Drāmas teātris, Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunās telpas), kuros darbus palēnināja tieša vai pastarpināta ģeopolitisko faktoru ietekme.
Taču ar publiskā sektora pasūtītāja apņēmību nodrošināt stabilu finanšu plūsmu, būvuzraudzību, u.c. vien nepietiek, tikpat svarīga ir būvuzņēmēju spēja izpildīt uzņemtās saistības. Publiskais sektors ieguldīja daudz pūļu, lai rastu sistēmiskus risinājumus cenu šoka radītā sadārdzinājuma kompensēšanai, tostarp izstrādāja vienotus sadārdzinājuma izvērtēšanas kritērijus. Pie šī principa VNĪ pieturas arī šobrīd: ja būvnieks spēj ar dokumentiem un faktiem pamatot papildu finansējuma nepieciešamību, tad mēs kopā ar lietotāju esam gatavi meklēt iespējamos risinājumus. Pretējā gadījumā būvniekam ir jātiek galā pašam. Lai paātrinātu projekta īstenošanu, VNĪ aizvien vairāk izmanto principu “projektē un būvē”, proti, projektēšanu nodrošina ģenerāluzņēmējs. Iespējams, ar šo visu nav bijis pietiekami. Iespējams, normatīvajos aktos būtu jāiestrādā kritēriji, kas publiskā sektora iepirkumos ļautu vērtēt arī būvuzņēmēju godaprātu un saistību izpildi iepriekšējos projektos. Taču tikpat labi var būt, ka būvniecības nozarē ir pienācis brīdis, kad vairs nav iespējams strādāt tā, kā “bija pieņemts” vēl pirms dažiem gadiem.
Nav noslēpums, ka šobrīd viens no lielākajiem nozares izaicinājumiem saistās ar darbaspēka pieejamību un atalgojuma pieaugumu. Spiediens uz algām turpmākajos gados tikai pieaugs ne tikai dzīves dārdzības, bet arī apjomīgā “Rail Baltic” projekta dēļ. Šis megaprojekts piesaistīs tik lielus būvniecības speciālistu resursus, ka pārējiem nāksies sūri cīnīties par tiem, kas ir pieejami.
Jau tagad bieži saskaramies ar to, ka ģenerāluzņēmējam ir grūti atrast apakšuzņēmējus. Vienkārši nav, kas strādā, un nepietiekama darbinieku skaita dēļ būvniecības tempi krīt. Vienlaikus redzam, ka vidējie un arī nelielie uzņēmēji ir kļuvuši izvēlīgāki: tie vēlas korektas attiecības, savlaicīgus norēķinus, saprotamus darba apstākļus. Taisnība, ēnu ekonomikas pētījumi liecina, ka nelielie būvniecības uzņēmumi biežāk nekā lielie atrodas “ēnā”, un šķietami viņus šī situācija apmierina. Un mēdz būt arī tā, ka ģenerāluzņēmējiem tikai pēc krietna laika izdodas atrast apakšuzņēmējus, kuri spēj kvalificēties nepieciešamajiem darbiem un ir pietiekami godprātīgi.
Taču augsti kvalificēti speciālisti zina savu cenu, un, ja ir iespēja strādāt godīgi, tad tā arī dara. Kādēļ gan strādāt Latvijā nenoteiktos apstākļos, ja Norvēģijā, Somijā vai Dānijā var ne tikai saņemt trīs līdz četras reizes lielāku atalgojumu, bet arī strādāt labvēlīgākā vidē? Tādēļ varam vien apsveikt nozares ģenerālvienošanos par minimālās algas palielināšanu būvniecībā līdz 930 eiro no 2024.gada 1.janvāra.
Kaut arī šo izjūtam daļēji pastarpināti – publiskā sektora iepirkumos ir grūti uzvarēt būvuzņēmumam, kam būtiska biznesa daļa ir “noslēpta”, to neļauj, piemēram, prasība par elektronisko laika uzskaiti lielajos objektos, tomēr ceram, ka ilgtermiņā būvniecības nozarē ēnu ekonomikas ietekme mazināsies. No savas puses apsveram iespēju būvniecības iepirkumos paplašināt kvalifikācijas prasības profesionāliem speciālistiem, tā palielinot konkurenci un dodot papildu motivāciju uzņēmumiem, kuri rūpējas par darbiniekiem un “nesēž ēnās”.
